Arī kokgriezējiem šobrīd nav viegli

lubgans-1_cv

Amatnieki – kokgriezēji ir starp tiem, kam šodien nākas ciest no lēto ķīniešu ražojumu invāzijas.

Amata meistars galdniecībā un kokgriešanā Paulis Lubgans atzīst, ka no valsts puses netiek šķirots – amatnieks vai firma – visi vienādi, amatniekiem nav nekādu atvieglojumu.

Grūti konkurēt ar lēto masu produkciju

Arī amatniekam ir katru dienu jāēd, jāuztur ģimene, tātad ne vienmēr var gatavot tikai to, kas tuvāks sirdij.

Šodien tirgū ienāk Āzijas rūpnieciskie, ar kompjuterizētiem darbgaldiem ražotie izstrādājumi. To parādīšanās ir būtiski samazinājusi pieprasījumu pēc vietējo amatnieku darba. Cilvēku pirktspēja ir zema un daudzi izmanto iespēju nopirkt lētāko – tiesa, mazvērtīgāko ne tikai cenas, bet arī kvalitātes un mākslinieciskās vērtības ziņā – Ķīnas produktus.

Tā šobrīd, piemēram, Daugavpilī ar kokgriešanu nopietni nodarbojoties tikai trīs, četri cilvēki, kuriem ir vēl kāds cits papildu ienākuma avots – algots darbs. Dažs jau ir pensionārs un viņam aizraušanās ar koka darbiem ir kā hobijs un iespēja gūt vēl kādus papildus ienākumus. Latvijā esot daži amatnieki, kas izdzīvo tikai ar šo darbu, bet pamatā Rīgā, kur lielāks tirgus. Arī pats Latvijas Amatniecības kameras prezidents Vilnis Kazāks vienlaikus ir arī Rīgas Tehniskās universitātes pasniedzējs, jo šobrīd iztikt tikai no amatniecības ir ļoti grūti.

Strādā pats un māca jauno paaudzi

P. Lubgans: «Man sakrīt hobijs ar algas darbu. Agrāk strādāju Daugavpils mākslas vidusskolā «Saules skola», diemžēl šo darbu nācās pamest audzēkņu trūkuma dēļ. Šobrīd esmu pasniedzējs, mācu galdniecību Daugavpils celtnieku profesionālajā vidusskolā. Jāatzīst gan, ka jauniešiem pēdējā laikā ir maza interese par šo profesiju. Agrāk varēja būt grupa ar trīs, četriem skolēniem, tagad ir prasība, lai būtu vismaz deviņi. Bet tā pa visiem četriem kursiem labi ja vienu grupu var savākt. Baidos, ka drīz vispār varētu pārstāt mācīt galdnieka profesiju.

Vadu arī viengadīgo programmu Daugavgrīvas cietumā. Ja sešus gadus pavada vienā kamerā, tad šādas mācības jau ir vesels piedzīvojums. Bet noteikti ir tādi ieslodzītie, kuriem ir patiesa vēlme mainīt savu dzīvi, viņi nāk ar interesi iemācīties, apgūt prasmes, kuras noderēs pēc iznākšanas no cietuma. Patiesībā ar cietumniekiem ir pat vieglāk strādāt, jo viņi ir motivēti.

Manuprāt, problēma ir tā, ka pamatskolās bērnus nemāca strādāt. Agrāk tomēr ieaudzināja darba mīlestību, bet tagad – bērni nezina, kas tas ir darbs. Iespējams, vajag vairāk reklamēties, jo jaunieši varbūt nemaz nezina par šādām profesijām.

Tomēr, sākot ar 1995. gadu man ir bijuši audzēkņu izlaidumi, pa desmit, piecpadsmit gadā un neviens bez darba nav palicis. Piemēram, Andris Melders kopā ar draugu nodarbojas ar kokgriešanu, gatavo mēbeles. Varbūt dažs nenodarbojas tieši šajā jomā, kāds ir pabeidzis universitāti, ieguvis maģistra grādu, darbojas biznesā, bet cilvēks nevienam neko neprasa, pats prot strādāt ar koku.»

Māksla darināt no koka – paaudžu mantojums

Amata meistars atzīst, ka koks ir materiāls, kas ne katram padodas. Kam ir rokas, kuras izjūt koku, tam šis darbs veicas.

Piemēram, krāslavietim Valdim Pauliņam, brīnišķīgi padodas kā keramika, tā koks. P. Lubgans: «Es daudz mācījos no tēva. Viņš bija galdnieks, ulmaņlaikā pabeidzis arodskolu un arī man deva pirmās iemaņas. Tēvs strādāja mēbeļu kombinātā, sanesa visādus klucīšus, koka atgriezumus, nebaidījās dot āmuru un naglas. Kādreiz jau dabūju arī pa pirkstiem, kur nu bez tā! Taču tēvs nevēlējās, lai es kļūtu par galdnieku. Viņš teica – kara laikā redzēju, kā tās kokgrieztās mēbeles kurināja… Bet man vienmēr ir gribējies sajust koku, tā smaržu, kas man vienmēr bija līdzās. Kaut ko griezu, šo to tēvs parādīja, taču, kad lūdzu ņemt mācekļos, pateica – nē, ej skolojies.»

Dzīves gaitas Pauli Lubganu aizvedušas līdz pat Uzbekistānai, kā pats ironiski piezīmē – piedalījies Arāla jūras nosusināšanā, tomēr Āzija tā ir cita pasaule un pēc gada atgriezies,, bet nu jau ilgus gadus viņa dzīvesvieta ir Daugavpils novada Demene.

P. Lubgans: «Bija tāds sauklis – visi uz laukiem, parādījā Līvānu mājas. Kad sākā pārmaiņu laiki, demenietis Dmitrijs Šinders izveidoja firmu «Dilārs», viņš savāca kokgriezējus, gatavoja eksportam dažādus izstrādājumus, piemēram, lādītes. Aizgāju tur par mācekli, domāju – «esmu baigi krutais», bet, kad ieraudzīju viņu gatavotos izstrādājumus, sapratu, ka daudz ko vēl nemāku. Kad ir vēlēšanās, tad visu var un pēc gada jau biju pārējos prasmēs panācis un apsteidzis. Es arī daudz zīmēju, savulaik pabeidzu divus kursus Maskavas Tautas universitātē. Tas ir svarīgi, ja pats spēj izdomāt, uzzīmēt. Pēc citu zīmējumiem gatavotiem darbiem nav oriģināla vērtība.

Ja pats esi visu izdomājis, tad izstrādājums ir vienreizējs un ekskluzīvs. Tikai atkal jāsaka, cik cilvēku to var atļauties. Rīgā ir firma, kur var aizbraukt, pēc kataloga pasūtīt kādus kokgriezumus vien gribi un pēc divām nedēļām tos atved. Es arī par šo naudu grieztu, bet man, atšķirībā no komjuterizētām iekārtām, vajag mēnesi, neesmu šajā ziņā konkurents.

Tātad amatniekam atliek sava niša – ekskluzīvie darbi.»

Amatniekiem netiek

Paulis Lubgans ir arī viens no Daugavpils amatnieku līderiem. 1993. gadā pēc Latvijas Amatniecības kameras darbības atjaunošanas, tapa Daugavpils Amatnieku biedrība, kuru no pirmsākumiem līdz 2005. gadam vadīja tieši Paulis Lubgans. «Tagad biedrību vada roksdarbniece, floriste Vija Zviedrāne. Sākumā mums bija lielas ieceres, līdz 1940. gadam Daugavpils amatniekiem piederēja divas ēkas Imantas ielā, cerējām tās atgūt, domājām, ka varētu izveidot, piemēram, amatniecības skolu. Diemžēl ēkas atgūt neizdevās, neatzina mūs par likumīgiem mantiniekiem. Tikai tagad redzam, cik daudz pilsētā ir neizmantotu ēku…» ar nožēlu atzīst P. Lubgans.

Tradīcijas jākopj

Paulis Lubgans atzīst, ka salīdzinot ar pagājušā gadsimta sākumu un agrākiem laikiem, situācija ir kardināli mainījusies. «Agrāk visas mēbeles taisīja amatnieki, bet tagad dominē masveida rūpnieciskā produkcija. Tāda amatniecība, kā divdesmitajos, trīsdesmitajos gados nekad vairs nebūs. Taču noteikti vajadzētu saglabāt etnogrāfisko mantojumu, šo virzienu vajadzētu valstiski atbalstīt, ne tikai kokamatniekus, bet arī klūgu pinējus, keramiķus un pārējos. Citādi vecie amatnieki aizies un nebūs, kas viņu darbu turpina. Tā Latgalē ir īpaša kruscifiksu gatavošanas tradīcija, arī pats esmu to darījis. Ar baznīcām ir sanācis visai daudz sadarboties, piemēram, Ilūkstes baznīcas altāris, tas ir mans darbs. Aiziešu pensijā, tad pievērsīšos arī Demenes baznīcai.

Koks nav lētākais materiāls

Daugavpilī šodien pieprasītāks ir galdnieku darbs, jo nav lielu mēbeļu ražotņu, ir tikai amatnieki vai mazas firmas, kurās strādā līdz desmit darbinieku. Klientiem tiek piedāvāts pilns cikls – sākot no skicēm līdz mēbeļu uzstādīšanai. Protams, lielākā daļa izmato tā saucamos modernos materiālus – laminētas kokskaidu plātnes, MDF plātnes, galda virsmas. Lugbans saka, ka arī viņa skolnieki strādā ar koku, kaut neatsakās no modrnajiem materiāliem. Pasūtītājs pats nosaka, ko un kā gatavot. Daudzi labprāt izvēlētos ekoloģiski labvēlīgāko koku, bet tas izmaksā vairāk kā skaidu plates un ne katrs spēj maksāt augstāku cenu, jo īpaši Daugavpilī un Latgalē, kur jau tā dzīves līmenis ir zemāks kā citur Latvijā.

Āris Upenieks . Foto:   Ā. Upenieks,  P. Lubgans

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.