60 gadi uz medību takas

Lai dalītos  ar lasītājiem savās atmiņās, staigājot pa medību taku vairāk kā pusgadsimta garumā, Imants Zembergs veltījis šo rakstu tieši «Meža Avīzes» lasītājiem:

«Ir noslēdzies mans mūža aktīvākais uz reizē skaistākais dzīves posms –  medību gaitas. Atliek pakavēties atmiņās un papriecāties par bijušo medību biedru, vēl aktīvo mednieku veiksmēm.

Pirmais medījums – 9 gadu vecumā

Kā jau nojaušat, esmu pēckara bērns, no Kurzemes katla piefrontes joslas, dzimis 1939.gadā. Mums dabūt jebkāda veida vācu kājnieku šaujamieroču nebija problēmu. Likumsakarīgi, ka mums ar brāli, katram bija pa karabīnei un spainis ar patronām. Dzīvojam ļoti trūcīgi, jo vienīgā apgādniece bija slimā māte. 1948. gada rudenī ap mūsu māju saimnieks bija iesējis ziemājus, uz kuriem mēdza ganīties stirnas un zaķi. Mēs ar brāli sarunājām sagādāt piedevas kartupeļiem, kas bija galvenais pārtikas produkts, jo arī maize ne vienmēr bija. Sarunājām, ka viņš medīs stirnu kazlēnus, bet es varu medīt zaķus. Tā, mans pirmais medījums bija  – zaķis nomedīts 1948. gada oktobrī, kad man bija 9 gadi. Par medībām bērnībā esmu aprakstījis savā grāmatā «Pēckara bērni».

Vilku medības

Kad iestājos Aizupes meža tehnikumā, pārtraucu savas malu mednieka gaitas. Mācoties trešajā kursā, ņēmu aktīvu dalību Mednieku pulciņā, kur varēja apgūt ar medībām saistošas zinības un nokārtot eksāmenu. Sasniedzis pilngadību, saņēmu mednieka apliecību. Manas pirmās medības bija – vilku medības. Pašam nebija ne bises, ne patronas, tās aizlienēju no kursa biedra, kurš tobrīd bija slims. Stāvēju uz masta un redzēju iznākam vilku. Notēmēju un izšāvu, bet vilks nekrita – šāvu otro reizi – nekā, vilks aizgāja. Masts beidzās, pienāca medību vadītājs Volanskis un prasīja, kur vilks? Ejam skatīt vietu, kur bija vilks, kad šāvu, bet tur sniegs noklāts ar vilka spalvām. Jārāda patronas, kas izrādās lādētas pīļu medībām. Par sodu es savu  pirmo  medību sezonu nogāju par dzinēju.

Pieredze dažādos medību kolektīvos

Beidzu tehnikumu un aizgāju armijā. Arī armijas laikā iznāca pamedīt.  Vasaras mācībās mūsu tanku pulks atradās Ordrufes kalnos ierīkotā poligonā. Mēs ar vada komandieri  automašīnā braukājām pa poligona teritoriju un ar kalašņikova automātiem medījām zaķus. Nomedītos zaķus virsnieks nodeva ciemata krodziniekam, pretī saņemot par zaķi pudeli degvīna.

Pēc armijas pirmais medību kolektīvs bija Talsu 1. medību kolektīvs, kurā medīju kopā ar leģendāro mednieku Adrianu Ģērmani. Šajā kolektīvā varu teikt, ka apguvu pilnībā visu par medībām un medību ētiku.  Pirmo reizi izjutu tos pārdzīvojumus, ko dod briežu «bauris».

Medību kolektīvus neesmu speciāli mainījis, tas bija saistīts ar darba vietas maiņu. Gribu atzīmēt Mazsalacas MRS medību kolektīvu, kuru vadīt bija uzticēts man. Medību kolektīvs bija tikko dibināts un nācās veidot medību saimniecību: ierīkot piebarošanas lauciņus, organizēt barības sagādi dzīvnieku piebarošanai ziemā, stirnu piebarošanas «redeles», nojumes meža cūku barotavām un citus darbus. Mūsu pirmorganizācija Valmieras medību nodaļā bija pirmā, kas uzsāka  mednieku stāvvietu ierīkošanu mastos. Veicām kolektīva mednieku sabiedriskos darbos nostrādāto stundu uzskaiti, kas bija pamatā stirna āžu nomedīšanas licenžu sadalē. Tā piemēram, par lapu zaru slotiņu sagatavošanu medniekam ieskaitīja 10 stundas. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās tikām atzīti kā labākā mednieku pirmorganizācija republikā un piedalījāmies PSRS Tautsaimniecības izstādē Maskavā. Precīzāk – noformējām planšeti, ko nosūtījām uz Maskavu. Jāatzīmē, ka pirmorganizācijas mednieki bija ļoti atsaucīgi. Vajadzēja tikai savu ideju pamatot un to pieņēma izpildīšanai nedebatējot. Lielākais un nozīmīgākais pasākums, ko veica mūsu Mazsalacas MRS mednieku pirmorganizācijas mednieki, bija staltbriežu ieaudzēšana Ziemeļvidzemē Viestura Siktara un Imanta Zemberga vadībā.

1984.gadā mani pārcēla uz Lubānas mežrūpniecības saimniecību par direktoru. Lubānas MRS trīs mežizstrādes iecirkņu – mežniecību teritoriju medību platībās bija Valsts medību saimniecība. Atbildība sākot ar dzīvnieku uzskaiti un beidzot ar medību organizēšanu Republikas Kompartijas un Valdība vadošajiem darbiniekiem bija direktoram. Par  valsts medību saimniecību un medību organizāciju esmu jau rakstījis.

Mans nolūks rakstot nav kādu kritizēt vai slavēt, jo mans princips: « ja tu kādu kritizē, parādi, ka tu vari labāk».

Ieteikumi

Tomēr, runājot par mūsdienām,  gribu uzsvērt dažus momentus:

Pirmkārt

Jāveic republikas medību saimniecības reorganizācija, nodalot administratīvas funkcijas no kontroles funkcijām. Administratīvas funkcijas nodot mednieku organizācijām, kontroles funkcijas atstāt Valsts meža dienestam.

Republikā pastāv divas spēcīgas mednieku organizācijas: Latvijas Mednieku Savienība un Latvijas Mednieku Asociācija, kas ir pilnīgi spējīgas pildīt administratīvo darbu. Reformas rezultātā tiktu samazināta Valsts meža dienesta darbinieku darba slodze, ko min par pamatu sezonas kartes un dzīvnieku nomedīšanas atļauju (savilcēju), izmaksu sadārdzināšanai.  Tas arī pastiprinātu šo Mednieku organizāciju reputāciju medniekos, un atbildību par to, kas notiek mežsaimniecībā un lauksaimniecībā saistībā ar meža dzīvniekiem.

Otrkārt

Medību iecirkņiem jābūt viengabalainiem un to robežas nosakāmas pa dabīgām robežām. Sadrumstalots medību iecirknis grūti administrējams un kontrolējams. Mainoties medību platību īpašniekiem, līgums ar medību platību izmantotāju, jaunajam īpašniekam noslēgtais līgums  ir saistošs. Pie patreizējās situācijas medniekiem nav zināms par medību platību īpašnieku maiņu un  pret pašu gribu bieži var kļūt par malu medniekiem. Ja jaunais medību platību īpašnieks grib lauzt līgumu, viņš sazinās ar mednieku kluba vadību.

Treškārt

Organizācijām, kas apmāca jaunos medniekus, ir jābūt sertificētām. Pirms sertifikātu saņemšanas ir jāiziet apmācības kursi, jānokārto eksāmens, lai sertifikātu saņemtu. Par cik pie mums bieži mainās likumdošana, kursi pa laikam jāatkārto. Pašreiz piemēram: «Sanāk trīs  draugi un sarunā nodibināt SIA, kas nodarbosies ar jauno mednieku apmācību. Šie pilsoņi var būt bez zināšanām medniecībā, ne teorētiski ne praktiski». Jauno mednieku apmācību organizācijām savās mājās lapās jāpublicē dati, pēc kuriem varētu redzēt, cik grupā kursanti apmācīti un cik izturējuši pārbaudījumu. Tas varētu būt kritērijs Kursu pasniedzēju kvalitātes noteikšanai.

Ceturtkārt

Medniekiem vajadzētu pirms publicēt interneta skatus no savas «medību veiksmes» nopietni padomāt, ko viņš ar to grib pateikt. Palielīties?  Vai tas ir vajadzīgs? Varbūt samierināties ar medību biedru apsveikumiem un godināšanu. Ar rūgtumu sirdī domāju par zaudētām pavasara putnu sloku, rubeņu un medņu medībām. Nekas nebija skaistāks par sloku medībām, kad galvenais bija vērot un izjust dabas mošanos no ziemas «guļas».  Vai vērot austam rīta gaismu sēžot zaru būdā un vērojot, ka riestā salaižas rubeņu  gaiļi un sākas riestu cīņas. Karaliskās pavasara medības – medņu gaiļu medības. Pats esmu «pielecis» vairākiem medņu gaiļiem, bet nevienu neesmu nomedījis. Mani pārņēma putna daiļums un riesta process, ka zuda jebkāda interese to medīt. Atliek uzdot jautājumu Aizlieguma likuma izdevējiem: «Cik liels ir manis minēto putnu sugu pieaugums pa aizlieguma laiku?»

Gribas atzīmēt, ka mūsdienās mednieki rūpējas par savu prestižu un tēlu. Visi ģērbjas medībām  piemērotos tērpos, nevis kā manos jaunības laikos, kad labākā gadījumā tika izmantots armijas apģērbs, bet parasti vatenis ar  mašīnu eļļas plankumiem.»

Imants Zembergs, Lubānā, Coron – 19 pašizolācijas laikā

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.